Autortiesības tīmeklī: kā izvairīties no kļūdām

Autortiesības tīmeklī: kā izvairīties no kļūdām

Viss, kas jums jāzina par satura autortiesībām

Autortiesībām tīmeklī ir nozīme jau apspriests interneta pirmsākumos. No vienas puses, mēs atrodam tos, piemēram, programmēšanas ģēniju Semu Viljamsu, pravietiskās un tālredzīgās grāmatas Free Code autoru, kuri vēlētos bez autortiesībām aizsargātu tīklu, kurā saturs, jo īpaši programmatūra, var brīvi cirkulēt un tikt koplietots. No otras puses, mums ir mākslinieki, ierakstu kompānijas, starptautiski uzņēmumi un autori, kuri tā vietā pieprasa piemērot drošības pasākumus un noteikumus, lai aizsargātu dziesmas, attēlus, grāmatas un tā tālāk. Jautājums nepavisam nav vienkāršs: ja analogajā laikmetā pirātisma un satura dublēšanas kontrole bija visnotaļ triviāla (padomājiet par neveiklo un nu jau novecojušo DVD "sadedzināšanas" praksi mājās), digitālajai tehnoloģijai pēc savas būtības. radīja grūdienu pašai autortiesību jēdzienam, radot problēmas daudziem nozares dalībniekiem, lieliem vai maziem. 

Un tā mēs nonācām pavisam citādas pasaules priekšā, kur atšķirība starp likumīgo un nelikumīgo ir kļuvusi ārkārtīgi neskaidra. Mūsdienās autortiesībām ir daudz nianses atkarībā no valsts, kurā atrodamies, un noteikumiem, kas mums jāievēro. Tomēr ir skaidrs, ka pat no šāda viedokļa internets ir sajaucis kārtis, efektīvi nojaucot ģeogrāfiskās un pat laika robežas. Tas, kas agrāk bija iespējams valstī, tagad vairs nav iespējams, jo satura izmantošana ir ievērojami paplašināta, pateicoties tīmeklim. Tā nav nejaušība, ka daudzas valdības ar militārām vai retrogrādām valdošām šķirām paredz dažādas satura cenzūra tika uzskatīta par autortiesību aizsardzību. Lietas no citas pasaules? Diemžēl nē: Eiropas Savienības reforma autortiesību jomā, pēc dažu domām, varētu pavērt durvis līdzīgām pārmaiņām, kādas jau notikušas Ķīnā un citās diktatūras smaržās. Tomēr, pirms aplūkosim šo risku, mēs spersim soli atpakaļ un mēģināsim pilnībā izprast pašreizējo digitālo autortiesību ainavu.

CREATIVE COMMONS IDEJA PAR ĒTISKĀM AUTORTIESĪBĀM

Ja tā ir taisnība, ka tiešsaistes autortiesības izskatās kā kaut kas daudz sarežģītāks un dūmakaināks nekā tradicionālās "papīra" autortiesības, tā ir arī taisnība, ka kāds, un mēs nerunājam par politiķiem, ir sapratis šos kritiskos jautājumus un ir nolēmis piedāvāt alternatīvu veidu. Tādējādi 2002. gadā pēc Hārvardas universitātes tiesību profesora Lorensa Lesiga priekšlikuma radās Creative Commons licences, kas ir pusceļā starp pilnīgajām autortiesībām un publisko īpašumu. Būtībā tas ir licenču kopums kas skaidri un uzreiz ilustrē, kādas brīvības konkrēta darba autors ir nolēmis piešķirt un kādus nosacījumus viņš ir izvirzījis paša darba lietošanai ne tikai tiešsaistē, bet arī bezsaistē.

Jebkurš satura veidotājs (emuāru autors, tekstu autors, grafiskais dizaineris utt.) var izlemt, kuru licenci pieteikties, neveicot nekādu reģistrāciju vai depozītu. Mazliet tā, it kā persona autonomi piestiprinātu kopīgu virtuālo zīmolu, kas spēj signalizēt pārējai kopienai tiesības un pienākumi, kas ir raksturīgi cilvēka intelektuālajam darbam. Intuitīvs mehānisms, kura pamatā ir ētika un caurspīdīgums kā tīkla stūrakmens vērtības. Patiesībā Creative Commons panākumi bija strauji un neapturami: desmit gadu laikā licenču skaits palielinājās bezgalīgi, un mūsdienās CC simbolu izmanto tādas realitātes kā CERN, INSTAT, Baltais nams (vismaz daļai vietnes satura), nemaz nerunājot par platformām ar miljoniem apmeklētāju dienā, piemēram, Wikipedia. Bet viena problēma paliek: ja kāds nolemj pārkāpt Creative Commons licences to var izdarīt bez lielām grūtībām. Par laimi ir līdzekļi pret tīkla skriptiem, paskatīsimies, kādi tie ir.

PRAKTISKI RĪKI UN RISINĀJUMI Skriptu apturēšanai

Kurš gan neatceras eksāmenus skolā un vienmēr klātesošo dežūras skriptu? Tīklā šī parādība ir plaši izplatīta, un nepaiet neviena diena bez autortiesību pārkāpuma. Creative Commons licences ir derīgi rīki, lai demonstrētu iespējamos darba lietojumus, bet ne lai bloķētu ļaundarus. E-komercijas īpašnieki, emuāru autori, izdevēji un ikviens, kas veido saturu, līdz ar to dzīvo bailēs no sava darba augļu kopēšanas bez atlīdzības un atzinības. Kā jau teicām, ir dažādi risinājumi, kā sevi pasargāt. Daži no tiem ir preventīvi: piemēram, spraudnis Wp Content Copy Protection, kura mērķis ir neļaut lietotājiem noklikšķināt ar peles labo pogu, lai kopētu izcelto saturu. Vai ūdenszīme, kas jānovieto uz attēliem, lai novērstu nevēlamu atkārtotu izmantošanu. Pats par sevi saprotams, ka prasmīgākie spēs apiet pat šos šķēršļus, tāpēc ir labi ieviest tālākus papildu uzraudzības un kontroles stratēģijas. Mēs iesakām izmēģināt Google Report Scaper vai slaveno un novērtēto Copyscape, cita starpā. Tādā veidā būs iespējams pārbaudīt, vai saturs ir dublēts, cita starpā izvairoties no Google bīstamiem sodiem. 

ES PARLAMENTA APSTIPRINĀTĀ AUTORTIESĪBU REFORMA

Nofotografējot jaunākos sasniegumus, tagad ar īsu ekskursu jārunā par to, kas teorētiski varētu kļūt par lielāko (un dažkārt nopietnu) revolūciju autortiesību jomā, ja nu vienīgi Eiropas Savienības digitālajā ekosistēmā. Tā ir reforma, kuras nolūks ir aizsargāt personu autortiesības, bet kuras rezultātā, gluži pretēji, tiek skartas mazas zivtiņas, kas nāk par labu lieliem izdevējiem un starptautiskiem uzņēmumiem, piemēram, Facebook un Google. Tā uzskata liela daļa tīmeklī strādājošo katru dienu. Kāpēc tāds secinājums? Iemesls jāmeklē reformas 11. un 13.pantā, kur runāts par to, kas uzreiz pārdēvēts par "saišu nodokli" (11.pants) un tiek ielādēti hipotētiski "filtri", kas piemērojami jebkurai platformas saturam (13.pants), sākot no milzu Youtube un beidzot ar mazāko universitātes eksperimentu vietnē, kas izstrādāta publisku video, dziesmu un citu publisku materiālu apmaiņai.

Konkrētāk, saskaņā ar 11. pantu ikvienam, kas kopīgo raksta fragmentu (skatiet ziņu apkopotājus, piemēram, Google ziņas), būs jāmaksā šī raksta autoram nodeva. Tomēr tas varētu kaitēt ne tik daudz Google, bet gan uzņēmuma rindām mazi emuāri, portāli un žurnāli, kas, pateicoties pakalpojumam Google ziņas viņi katru dienu saņem mērķtiecīgu trafiku. 13. pantam varētu būt tikpat kaitīgas sekas: šajā gadījumā mēs runājam par cenzūru tādā nozīmē, ka, domājot par preventīvu filtru uzlikšanu, lai novērtētu satura oriģinalitāti (un ar saturu mēs domājam jo īpaši videoklipus), tiktu apdraudēta vārda brīvība, jo robotiem un programmatūrai tiktu uzticēts analīzes uzdevums (arī) grūti ierāmējamo darbu radošā daļa jo, piemēram, māksliniecisks vai satīrisks. Komiķis, kurš lasa politiķa izteikumus, izmantojot savus vārdus, veidojot savu skici, vai video veidotājs, kurš pārstrādā filmas mūziku, lai uzņemtu avangarda dokumentālo filmu, pēc šīs reformas galīgās apstiprināšanas tiktu izslēgts no jebkura digitālās komunikācijas kanāla kā citu personu autortiesību pārkāpējs.

Nav teikts, ka tas beigsies šādi: likums tagad būs jānodod Eiropadomē un jāapstiprina katrā valstī, pēc tam tas nonāks visa parlamenta galīgajā balsojumā. Līdz tam mēs paliekam neziņā gaidot notikumus.